Pēc tam, kad ārsts ir apstiprinājis, ka tev ir PMS simptomi, būtu labi par to parunāt ar ģimeni un tuvākajiem draugiem. Atkarīgi no viņu vecuma un jūsu attiecībām, tu varētu viņiem pastāstīt dažus faktus par PMS un kā tas var ietekmēt jūsu savstarpējās attiecības. Esi tik atklāta, cik spēj. Atrodiet laiku, kad esat atbrīvoti un jums pietiek laika sarunām. Vislabāk to darīt tad, kad tev nav PMS simptomu.
Izmanto zemāk minētos piemērus vai jebkuru pieredzi, kas tev šķiet piemērota. Tev jāsaņem atbalsts. Tu esi to pelnījusi.
Lūk, labs piemērs, kā sākt sarunu ar tavu vīru, partneri, labu draugu (pieaugušo) vai radinieku:
„Man jāparunā ar tevi par PMS“.
Ja tev jautā, vai tas ir nopietni, tu vari atbildēt šādi:
„Tas ir nopietni, jo man ir ļoti grūti tikt ar to galā. Reizēm tas ietekmē mūsu attiecības. Piemēram, tu zini, es mēdzu:
(ja nekas no zemāk minētā neattiecas uz tevi, izmanto savus piemērus)
- raudāt bez iemesla
- rupji atcirst tev par katru sīkumu
- justies satriekta
- būt nervoza vai nepacietīga
- uztraukties par to, ka esmu neinteresanta
Ja tavs sarunas partneris, dzirdot kādu no piemēriem, piekrītoši pamāj ar galvu, turpini…
„Šie visi ir premenstruālie simptomi. Pirms mēnešreizēm visas manas emocijas strauji mainās, šīs izmaiņas ir spēcīgākas nekā vairumam sieviešu. Izskatās, ka dažas sievietes uz hormonu izmaiņām pirms mēnešreizēm reaģē daudz asāk un es esmu viena no viņām.“.
Šis ir ļoti svarīgs aspekts:
„Labā ziņa ir tā, ka var palīdzēt zāles, ko lieto PMS ārstēšanai. Es gatavojos izmainīt arī savus ēšanas paradumus un dzīvesveidu, kas arī varētu palīdzēt. Es daru to tāpēc, ka man patiešām ir svarīgi uzlabot mūsu attiecības. Kad sākšu lietot zāles, situācija uzlabosies.“.
Labs nobeigums būtu:
„Paldies par atbalstu. Kaut arī es ne vienmēr to izrādu, tas man patiešām ļoti daudz nozīmē.“.
Saruna ar taviem bērniem
Ir ļoti svarīgi darīt bērniem zināmu, ka tavas dusmas, uzbudinājums, nepacietība vai citas garastāvokļa svārstības nav viņu vaina.
Tu vari viņiem to paskaidrot:
„Dažreiz es nejūtos labi, esmu bēdīga vai saku lietas, ko nedomāju. Ārsts mēģina man palīdzēt justies labāk. Negribu, lai jūs par to uztraucaties. Es tikai gribu, lai zināt, ka mīlu jūs, un tas, ka esmu nomākta, nav jūsu vaina“.
Pēc dusmu lēkmes, cik ātri vien iespējams, pasaki savam bērnam:
„Man patiešām ļoti žēl. Tas, ka man uznāca dusmas, nav tava vaina. Tu neizdarīji nekā slikta“.
Šai mirklī ļoti ieteicami apskāvieni – gan tev, gan bērniem. |
